The Purpose Project: Par naudu gandrīz dzejā jeb “Lindiņ, dzijiņai!”
Autors: Linda Vītuma
Skaitļi. Nauda ir skaitļi. Tāli, abstrakti, bezpersoniski. Līdz brīdim, kad par to pretī var iegūt grāmatas un dziju. Nauda ir metrika. Peļņa ir labi, zaudējumi ir slikti. Nauda palīdz izdzīvot. Peļņa ir kā kluss solījums, ka būs arī rītdiena, un tā būs laba. Nauda nomierina. Peļņa iedrošina.
Peļņa ir cerība.
Nauda ir ērtība.
Ienākumi ir drošība.
Bagātība ir brīvība.
Pārticība ir tad, kad pietiek.
Foto: Livedogsnitka
Naudas izjūta manī ir liega un tāla. Tā reizēm pietuvojas un spēj pat uzjundīt manī abstraktas dusmas, kaislīgus mērķus, dedzīgas darbības. Bet tad, kā vēja plūsma, tā paiet garām, un es elpoju, esmu, redzu un jūtu labvēlīgā vienaldzībā pret pasaules naudisko daļu. Jo daudz kas manā dzīvē ir par brīvu. Daudz kas eksistē bez naudas, ārpus tās.
Es ticu ienākumiem kā drošībai. Es ticu naudai kā manam pienākumam pret ģimeni. Bet varbūt ir vēl citi veidi, kā varu sniegt drošību, pildīt pienākumus pret ģimeni, bērniem? Varbūt nauda nav vienīgais veids? Jo reizēm tas mani paralizē, ierobežo, aptur brīvi elpot, radoši būt. Piesardzīgi, bažīgi un reizēm izmisīgi es lūkojos turp, kur neredzu algas dienu. Bez paļāvības. Ja kāds man teiktu: “Uzticies, paļaujies, seko savai sirdij. Tavi uzskati par naudu ir jāsapurina, jāmaina, jāpārskata!” Vai es to darītu?
Ne vienu reizi vien es esmu savas attiecības ar naudu pārskatījusi. Un esmu mierā ar to, kā šobrīd ar to esmu. Kur prāts un sirds ir līdzsvarā. Kur pienākums un prieks mierpilni dzīvo līdzās (vismaz vairumā dienu, vairumā laika). Kur katru dienu man ir iespēja nopelnīt, darot to, kas man padodas. Un grūtajās dienās ir iespēja sevi iedvesmot, sakot: “Lindiņ, dzijiņai!”. Un rimti es ceļos un pastrādāju, lai vairotu to, kam ticu.
Un pelnu un tērēju, un iekrāt nespēju. Jo tik daudz alku un iegribu, un nekontrolējamu impulsu manī.
Es pelnu ar pārmaiņām.
Tērēju radošumam.
Un nespēju ietaupīt… kam?
Un jūtos vainīga, neprasmīga, impulsīva.
Un tomēr mierā.
Jo esmu veiksminiece.
Man ir dāvāta iespēja un radoša brīvība nopelnīt naudu. Man netrūkst ideju un spēka, kā radoši iztērēt to. Un man pietiek. Tas nomierina. Jo pietiek ir sajūta, kas piepilda mani ar dziļu mirklīgu mieru gan tad, kad domāju par nopelnīto, gan iztērēto, gan nesamaksāto.
Es mierīgi pelnu.
Dedzīgi tērēju.
Īgnīgi nesamaksāju.
Un jūtos ar to mierā.
Vairumā laika.
Nauda ir lieta, abstrakcija. Kāda ir mana enerģija un sajūta naudas tuvumā?
Kā spēles laukumā.
Es zinu, ka tā ir spēle.
Reizēm pār mēru aizraujos.
Reizēm negribu spēlēt.
Reizēm nevaru.
Citreiz zaudēju.
Brīžiem nogurstu.
Baudu ne-spēles laiku.
Es gribētu, lai nauda ir kā upe manā dzīvē. Kas plūst, kurā varu iekāpt, varu izkāpt, varu padzerties. Viņa ir, kad man vajag, un es nemēģinu to pieturēt, paturēt, sapūdēt. Padzeros, pasakos, noskatos - kā tā plūst. Cik man pietiek. Rēķiniem un dzijiņai. Un dažām ekskluzīvām bērnu izklaidēm.
Man pietiek tik, cik man ir dots.
Man pietiek, jo es zinu ceļu pie upes.
Man pietiek, jo man ir kājas, ar kurām tikt līdz upei un ir saujas, ar kurām pasmelt ūdeni.
