Jaunākie raksti

20 adītu segu stāsti // Apsēstība jeb kāpēc 20?

Autors: Linda Vītuma

Katram prātam ir savi putni. Viens no mana prāta putniem ir “Apsēstība”. Ir idejas un ir brīži, kad mans prāts top pārņemts, apsēsts, dedzīgs, aizrautīgs, neatlaidīgs. Vienu dienu pazaudēju karate jostu - sarkanu, sarkanā maisiņā. Nevarēju atrast. Meklēju, meklēju, meklēju. Nespēju domāt ne par ko citu. Nespēju pat adīt. Martas tante, redzot manu izmisumu, nāca talkā. Atrada. Biju brīva! No vienas mazas, neatlaidīgas apsēstības.Sarkana josta

20 adītu segu stāsti // Paralēlās un secīgās pasaules

Autors: Linda Vītuma

“Ir tēma, kas mani satrauc jau kopš 6.klases”, teica meita. Jāpiebilst, ka nav daudz parādību pasaulē, kas viņu satrauc. Viņa ir rāms un līdzsvarots bērns.

“Cilvēki saka, ka vispirms vajag domāt ar sirdi un tikai pēc tam ar prātu”, viņa turpina. “Bet tas nav iespējams. Sirds ir muskulis, tas pumpē asinis un ar to domāt nevar. Viss domāšanas process notiek galvā. Prātā!”. “Es saprotu, ka viņi to domā kaut kā savādāk, bet es nesaprotu kā.”, jaunā būtne pabeidz sakāmo un gaida, rāmi lūkojoties manī.

“Mjā..”, es neraksturīgi lēni noņurdu, lai iegūtu brīdi, kurā mēģināt noformulēt sakāmo, apzinoties, ka tam varētu būt nozīme mana bērna turpmākajā dzīvē, domu gaitā un pasaules redzējumā.

“Man ir versija, ko viņi ar to domā”, saku. Un piedāvāju mums visiem kopā noskatīties šo:

20 adītu segu stāsti // Vinku māju klusais periods

Autors: Linda Vītuma

Reizēm nejūtu mēru. Reizēm vārdos esmu pārspīlēta. Reizēm mēdzu nepateikt lietas. Reizēm mēdzu izmantot tādu līdzību, kas paslēpta zem tik daudz slāņiem, ka ir pārprotama, pārprotama, pārprotama tūkstoškārt. Tomēr no sevis neaizbēgsi - līdzības ir veids, kā runāju. Par sevi. Par pasauli. Šīs reizes līdzība - trāpīga, pārspīlēta un viegli pārprotama.
Social Anxiety
“Domāju, ka man ir trauksme no būšanas cilvēkos. Izrādās es vienkārši ienīstu cilvēkus.”

20 adītu segu stāsti // Par kreilisko valdziņu

Autors: Linda Vītuma

Droši vien pasaulē ir kāds cilvēks, kura pirmais valdziņš bija kreiliskais. Bet kaut kāda iemesla dēļ parasti adītmācīšanu nesāk ar kreilisko pērlīti. Sāk ar labisko - lai gludāk, lai vieglāk. Tikai sakritība, bet arī kreiliski adīt man iemācīja Ļenas tante. Cita Ļenas tante. Mammas klases biedrene.

20 adītu segu stāsti // Atmiņas zem liepas

Autors: Linda Vītuma

Skaidri atceros to vietu un laiku, kad tapu iemācīta adīt - pirmo valdziņu. Labisko. Tā bija Ļenas tante, kura mani pieskatīja Viļakā. Pļaujas laikā. Ļenas tante bija dzērāja un rokdarbniece. Man patika Ļenas tante, un man patika brīdis, kad viņa iemācīja adīt. Abas sēdējām zem liepas pie vārtiem. Viņa uzmeta vairākus valdziņus, tad apņēma manas rokas ar savējām un virzīja tās cauri valdziņam, aizķerot pavedienu un izvelkot cauri plaši pavērtajai valdziņa acij. Un piedzīvojums mūža garumā bija sācies. Man bija varbūt seši gadi.

Tā skaitot, šķiet, ka adīšana manā dzīvē ir bijusi jau 32 gadus. Es mēdzu teikt, ka adu tad, kad jūtos labi. Un arī otrādi - kad adu, es jūtos labi.

Bet ir bijuši brīži dzīvē, kad neadu; brīži, kad šķiet, ka es pat aizmirstu, ka protu adīt.

Līdzīgi kā tas ir ar klaviespēli. Kad man kāds jautā, vai es protu spēlēt klavieres, es gandrīz vienmēr, varbūt vienīgi ar ļoti retiem izņēmumiem, atbildu "Nē"! Jo tā ir mana galva, kura dzird jautājumu un kura atbild. Pavisam cita aina paveras, kad es piesēžos pie klavierēm. Es paņemu notis - protams, visvienkāršākās - un sāku spēlēt. Rokas īpaši neielaižas sarunā ar galvu, galvai atliek vien noraudzīties, kā pirksti slīd pār taustiņiem, kā kāja automātiski kustas virs pedāļa, mainot skaņas plūdumu.