Funkcionālas ģimenes pamatnostādnes
Autors: Linda Vītuma
Man nav ēšanas traucējumu, ja vien par ēšanas traucējumiem neuzskata manu veģetārismu ;) Neskatoties uz to, grāmata "Ēd taču beidzot normāli!" tiešām ir radījusi manī daudz pārdomu. Varbūt tāpēc, ka tajā tik daudz stāstīts par funkcionālām un disfunkcionālām ģimenēm. Kas nu gan ir tiesa - es esmu augusi disfunkcionālā ģimenē.
Un ir zināms, ka mēs citiem varam dot tikai to, kas mums pašiem ir. Proti - ja esmu atkarīga no sasniegumiem, ir liela varbūtība, ka arī mani bērni augstu vērtēs sasniegumus un centīsies gūt panākumus. Ja man ir bail no tuvības, nespēšu to sniegt saviem bērniem. Ja nebaidos izrādīt maigumu un mīļumu, gandrīz droši reizi pa reizei saņemšu arī kādu glāstu no saviem bērniem.
Zinu, ka esmu laba mamma un zinu, ka nav vajadzības būt ideālai mammai. Tomēr izlasot grāmatā funkcionālas ģimenes pamatnostādnes, sapratu, cik ļoti vēlos, lai mani bērni dzīvotu vidē, kur šādas pamatnostādnes ir pašsaprotamas.
Iespējams, daļu no tām es spēju viņiem nodot ar savu uzvedību un izturēšanos. Bet var gadīties, ka daļa no šīm pamatnostādnēm man būs jāmācās kopā ar viņiem. Un lai tā notiktu, uzrakstīju tās uz lapas un pielīmēju pie ledusskapja:
- Es drīkstu dzīvot. Es drīkstu te būt.
- Man ir tiesības uz savām izjūtām un vajadzībām.
- Man ir tiesības uz savu dzīvi. Es esmu es.
- Mani ir vērts mīlēt tādu, kāds es esmu.
- Es esmu labs pat, ja pieļauju kļūdas.
- Man nav jābūt perfektam, es drīkstu mācīties no kļūdām.
- Es drīkstu justies labi.
- Es drīkstu piedzīvot tuvību.
- Mana mīlestība ir dāvana.
- Man nav nekas jāmaksā par attiecībām.
Ja arī Jūs gribat izdrukāt un pielīmēt pie ledusskapja funkcionālas ģimenes pamatnostādnes - skatiet PIELIKUMU.
Paldies, Linda, par šo!
Jā, liels paldies! Izdrukāju un pielikšu redzamā vietā.
Pati augu disfunkcionālā ģimenē. Diemžēl arī savējā nemācēju izveidot tādu gaisotni pēc kādas ilgojos. Iespējams, nokavēju... Bet es cenšos mainīt visu, ko vēl spēju, turiet par mani īkšķus :)
PALDIES TEV! Ir jau pielikts pie ledusskapja :)
"Mani ir vērts mīlēt tādu, kāds es esmu"
Manuprāt, šis ne vienmēr ir spēkā, jo tas ir ekvivalents apgalvojumam "visus vienmēr ir vērts mīlēt neatkarīgi no tā, kādi viņi ir", bet tam, savukārt, es nepiekrītu.
Kāpēc nepiekrīti? Lūdzu, padalies!
Vai vari minēt kādus nosacījumus, pie kuriem, piemēram, nav vērts mīlēt savu bērnu?
"Savu bērnu" nav tas pats, kas "visus".
Nav gan. Jautājums, vai mums maz ir jādomā par "visiem". Varbūt pietiek, ja mēs par šo domājam tikai kontekstā ar sevi vai saviem bērniem? :)
Vajadzētu to ierobežot arī no otras puses - lai bērni saprot, ka tas ir tikai kontekstā ar vecākiem.
Vajadzētu to ierobežot arī no otras puses - lai bērni saprot, ka tas ir tikai kontekstā ar vecākiem.
'Tava mīlestība ir kā dāvana' - tā reiz teica mans puisis un sapratu, ka man ir iespēja izsprukt no nefunckionālas ģimenes modeļa. visiem ir šāda iespēja. forši nu! :)