... īgni kasīdama iegurņa kaulu ...

Autors: Linda Vītuma

Vakar Jāņa tētim bija vārda diena. Kājām devos uz kapiem. Ieraugot sūnām apsūbējušo akmeņu sētu, sajutu sevi piepildāmies ar mieru - ar kapu mieru un paļāvību, un skaidrību par dzīves un laika ritējumu. Par savas dzīves un sava laika ritējumu.

Šodien runāju ar māsu, viņa man stāsta par bērniem, es sāku savu kapu stāstu un aprāvos. Mēs esam tuvas, mums ir daudz kopīga un mēs labi saprotamies, tomēr šķita tik neiederīgi mazu bērnu māmiņai stāstīt par mieru, ko piedzīvoju ieejot kapos, kuros zinu arī sev iecerēto atdusas vietu, kad mans laiks būs galā. Apklusu. Vēl jāpagaida kāds brīdis, kad mums atkal būs kopīgās tēmas - dzīves otrās puses tēmas.

Tad kā pārsteigums no skaidrām debesīm nāca Kārļa Vērdiņa sacerējums - vienā lapas pusē, divās rindkopās iemiesota noskaņa, kādā vēlos nodzīvot dzīves otro pusi un visu pārējo laiku, kas ir pēc tam.

ZENTRALFRIENDHOF MÜNSTER

Uz mana kapa stāv maza, spārnota lauva, priekšķepu uzlikusi uz grāmatas. Un tajā grāmatā kaut kas uzrakstīts latīniski. "Dullie bērni," es saku Ulrikai, "ko šie tur likuši iekalt?" "Nav ne jausmas, Hervig," viņa saka, "tu taču zini - es latīņu valodā dabūju sekmīgu atzīmi tikai tāpēc, ka noskaitīju "Pater noster", stāvēdama uz ceļiem."

"Varbūt tie tur, blakus kapā, varētu pateikt," es saku. "Nomierinies," mana mīļotā atbild, "viņi nesaprot pat vāciski." "Žēl," es saku, "varbūt tur uzrakstīts kaut kas skaists." "Priekš kam tev tā mirusī valoda," saka Ulrika, apgriezdamās uz otriem sāniem, "tu pat neatceries to mazumiņu, ko parti franciski. Tas gan nākamajā dzīvē varētu noderēt." "Je t'aime, je t'taime," es atcērtu, īgni kasīdams iegurņa kaulu. "Ar to vien tev nepietiks," viņa nopūšas saldi un iemieg. Un tad uz brīdi ir miers.

Kārlis Vērdiņš "Pieaugušie", 59.lpp

Angel-girl-reading

Komentāri