20 adītu segu stāsti // Vinku māju klusais periods
Autors: Linda Vītuma
Reizēm nejūtu mēru. Reizēm vārdos esmu pārspīlēta. Reizēm mēdzu nepateikt lietas. Reizēm mēdzu izmantot tādu līdzību, kas paslēpta zem tik daudz slāņiem, ka ir pārprotama, pārprotama, pārprotama tūkstoškārt. Tomēr no sevis neaizbēgsi - līdzības ir veids, kā runāju. Par sevi. Par pasauli. Šīs reizes līdzība - trāpīga, pārspīlēta un viegli pārprotama.
“Domāju, ka man ir trauksme no būšanas cilvēkos. Izrādās es vienkārši ienīstu cilvēkus.”
Kad piedzimu, ir aizdomas, ka daudz laika pavadīju vienatnē. Tētis strādāja, mamma strādāja, vecvecāki bija tālu laukos. Ir nostāsti, ka esot bijuši dažādi triki, kā mani mierīgi varēja atstāt vienu jau no ļoti maza vecuma. Magnetafona lente ar mūziku - uzliec un uz 40 minūtēm esi brīvs. Ja paveicas un mājās uzrodas magnetafons, kas pats prot apgriezt lentu uz otru pusi, esi brīvs uz gandrīz pusotru stundu. Bet, ja darbs liek - tad ir tā, kā ir - tad cilvēkus satikt nācās tikai ēdienreizēs, pārējā laikā nācās sevi izklaidēt pašai. Nesūdzos, man tas esot izdevies gana labi - pārvietot gultiņu ar tupus grūdienu palīdzību pa visu istabu, tiekot pie atvilknēm un šiverējot pa papīriem, pārcilājot lietas (pārsvarā virzienā uz savu gultu). Stāsta, ka tā esot bijis.
Lasot grāmatas reizēm šķiet, ka bērns varētu ļoti ciest no uzmanības trūkuma un aprūpes personas nepieejamības. Izklausās ticami. Tomēr pēc stāstiem šķiet, ka mani lielie kreņķi sākās brīdī, kad mājas vientulību aizstāja dzīvošana nedēļas bērnu dārzā un regulārie bērnu dārza apmeklējumi. Bija sajūta, ka askētiskais mājas režīms man sagādāja mazāk raižu, kā piesātinātā dzīve ārpus mājas. Šķita, ka ar gadiem tas mazinājās. Ārēji.
…
Līdz ar pirmo adīšanas pieredzi apjautu, ka esmu rakstu, nevis krāsu adītāja. Raksts var būt cik sarežģīts vien vēlas, ka tikai pavediens ir viens. Gluži kā manā prātā, es vienmēr esmu vēlējusies, kaut spētu atrast savu (!) vienu vienīgo (!) īsto (!) interešu, talantu pavedienu. Bet, ak vai - mans prāts, pretēji manai gribai, ir krāsains un raibs, un pavedienu ir daudz. Arī šajā stāstā jūtu, ka krāsas vairojas, pavedieni savijas un ar vien grūtāk kļūst veidot rakstu, nenospriegojot adījumu. Šoreiz sekošu viena pavediena izjūtai un stāstīšu tikai daļu stāsta - par lielu jūtīgumu, ekstravertumu un vajadzību pēc vientulības.
...
Apgalvojumam, ka “bērni ir mūsu dzīves lielie skolotāji”, es līdz galam nepiekrītu, bet esmu piedzīvojusi, kā mīlestība pret bērniem dāvā drosmi, iedvesmu un motivāciju iepazīt un dziedināt sevi.
Mēģinot izprast savu dēlu, sastapu jēdzienu “liels jūtīgums” (highly sensitive person / child). Reizēm lielu vai pat pārmērīgu jūtīgumu mēdz piedēvēt bērniem, kuri ir kautrīgi, introverti (visnotaļ pamatoti). Bet pārsteidzoši bija apjaust, ka liels (pat pārmērīgs) jūtīgums varētu būt raksturīgs arī drošiem un ekstravertiem bērniem.
Ārēji es biju drošs un ekstraverts bērns - skaitīju dzejoļus, sportoju, dejoju, dziedāju. … Grauzu naugus, virpināju matus un griezu zobus. Ilgi. Iekšēji es biju bērns ar lielu enerģijas un gribasspēka jaudu - biju apņēmīga, mērķtiecīga, darba spējīga. Daudzus uzskaitītos ieradumus pārvarēju pateicoties šīm īpašībām. Jo vecāka, jo aktīvāka, ekstravertāka un mērķtiecīgāka kļuvu. Bija tikai daži brīži, kuros novēroju sevī neizprotamas grūtības runāt ar svešiem cilvēkiem, baudīt nezināmas vietas un ilgstoši būt uzmanības centrā. Ignorēju to. Līdz brīdim, kad piedzīvoju vēlmi saprast savu dēlu - drošu, aktīvu un atvērtu bērnu, kuru laiku pa laikam piemeklē neizprotami uzvedības “traucējumi”. … Jo visa ir par daudz. Jo vajadzīga atelpa, laiks atpūtai, sev. Laiks bez kairinājumiem.
Kad Džeina ierodas Tornfīldā, Feierfaksas kundze stāsta:
“Esmu gandrīz droša, ka pagājušajā ziemā, kas bija visai skarba, ja atminaties - kad nesniga, tad lija un pūta vējš - no novembra līdz pat februārim šo māju neapmeklēja neviena dzīva radība, izņemot miesnieku un pastnieku. Kļuvu gandrīz vai melanholiska, tā vadot dienu no dienas vienatnē.”
Jane Eyre, 2011
NO NOVEMBRA LĪDZ PAT FEBRUĀRIM!! Neviena dzīva radība! Jā… Es tā gribētu… Daudz nevilcinoties ģimenes kalendārā izveidoju ierakstu “Vinku māju klusais periods - 01.11 - 28.01”. Šobrīd nešķiet, ka man varētu draudēt melanholija. Ģimene, māja, darbs, dārzs, kaķis, trusis un adīklis...
"Nedomāju, ka melanholija ir tas, kas mani varētu piemeklēt."
Bet kas zin'. Kas zin'.
* Mani var satikt Raverly // LindaVituma
** Par lielu jūtīgumu var lasīt Dr.Elaine Aron darbos “The Highly Sensitive Person” un “The Highly Sensitive Child”