Četri pašapziņas veidi jeb mīlu un viss
Autors: Linda Vītuma
Viņš gadiem ilgi nevarēja atbildēt uz jautājumu: “Kāpēc tu mīli mani?”. Reizēm šķita, ka viņš nesaprot jautājumu. Reizēm šķita, ka šis jautājums viņam liekas bezjēdzīgs. Kad uzdevu jautājumu, saruna parasti nevedās. “Mīlu un viss.” Arī atbilde uz jautājumu: “Ko tieši tu manī mīli?”, parasti palika bez atbildes. Vienlaikus neapmierināta un atvieglota es turpināju dzīvot gadu no gada kopā ar kādu, kurš nespēja sniegt atbildes uz man tik ierastiem jautājumiem. Līdz vienā dienā…
… es lasīju grāmatu. Vienu no daudzajām. Šoreiz par jūtīgiem bērniem (Elaine N. Aron, Ph.D “The Higly Sensitive Child. Helping Your Children Thrive When The World Overwhelms Them”). Grūti pateikt, cik tālu biju izlasījusi, līdz pēkšņi kā no skaidrām debesīm melns uz balta lasu atbildes uz jautājumiem un arī uz to, kāpēc ir daži jautājumi, uz kuriem atbildes netiek sniegtas.
Četri Pašapziņas Veidi*
Sāksim ar īsu aprakstu par pašapziņu veidiem. Bērniem ir vismaz četri pašapziņu veidojošie avoti. Pirmais būtu uzskatāms par visnozīmīgāko. Tā ir apjausma, ka tevi mīl viens vai vairāki cilvēki vienkārši tāpēc, ka tu eksistē. Tam nav nekādas saistības ar sasniegumiem. Lai šī izjūta būtu spēcīga un noturīga, būtu labi, ja bērns to piedzīvotu sākot no piedzimšanas vai drīz pēc tam, un būtu labi, ja tā turpinātos visu bērnību. Protams, būs dienas, kurās bērns sastaps cilvēkus, kuriem viņš nepatiks un būs dienas, kurās arī vecāki nebūs neierobežotas mīlestības pilni. Tomēr, ja bērnam ir salīdzinoši noturīga šādas mīlestības pieredze, pieaugot viņš saglabā sevī sajūtu, ka ir labs visas dzīves garumā, pat, ja cilvēki, kuri viņu mīl, viņam nav vairs līdzās. Tā dzimst drošības sajūta, kuras rezultātā cilvēks gaida, ka vairumam cilvēku, kas patīk viņam, arī viņš būs tīkams, līdz ko viņi viens otru iepazīs. Tā dzimst spēja paļauties uz kādu, kad tas ir nepieciešams un būt mīlošam, kad ir sajūta, ka mīli.
Pārējie trīs pašapziņas veidi ir saistīti ar cilvēka spējām. Ir sociālā pašapziņa - sajūta, ka spēj draudzēties, pateikt kaut ko interesantu, lai iegūtu svešinieku cieņu un spēj vadīt vai uzrunāt grupu. Šis pašapziņas veids dzimst mājās, pilnveidojas draugu lokā un praktizējot un gūstot panākumus, turpmākajā dzīvē var izpausties gandrīz jeb kurā sociālā situācijā. Protams, ir jāmin fiziskā pašapziņa - pārliecība par savu izskatu un spējām, koordināciju un uzticēšanos, ka mans ķermenis spēj apgūt jaunas prasmes, spēlēt spēles, paveikt uzdevumu un izskatīties tik pat labi, kā citi ķermeņi. Kā ceturto minēsim intelektuālo pašapziņu - pārliecību par sevi brīžos, kad mācāmies un sajūtu, ka esam vismaz tik pat varoši kādā jomā, kā mūsu vienaudži.
Nu, ko jūs sakāt? Ir taču kaut kas acis atverošs un atbildes sniedzošs šajā fragmentā? Man - jā! Ar tik spēcīgiem un attīstītiem trīs pašapziņas kumeļiem, kurus baroja spējas un sasniegumi, es biju pazaudējusi apjausmu, ka kāds mani varētu mīlēt vienkārši tāpēc, ka es eksistēju. Es ticu, ka šādu mīlestību esmu piedzīvojusi. Es ticu, ka arī šis pašapziņas veids manī ir iesēts. Tikai kādā brīdī, uz mirkli (bezgalīgi garu - realitātē vai sajūtās), tas it kā pagaisa, dodot vietu narcistiskai nedrošībai, ārējai spozmei, tukšuma sajūtai un bailēm tapt atklātai.
Mirklis (bezgalīgi garais - realitātē un sajūtās) beidzās. Parādījās kāds, kurš uz jautājumu: “Kāpēc tu mīli mani?”, spēja vien atbildēt: “Mīlu un viss.”. Bet man bija nepieciešami vēl daudzi gadi, lai kādā grāmatā rastu atbildi, ka reizēm ir labi, ka ir jautājumi, uz kuriem netiek atbildēts.
* Fragments no grāmatas Elaine N. Aron, Ph.D “The Highly Sensitive Child. Helping Your Children Thrive When The World Overwhelms Them”
** Izcēlumi ir mani.