Cik tumši meži!
Autors: Linda Vītuma
“Cik tumši meži!”, es izdvesu.
Ja Konfūcijs būtu švābs un es būtu viņa skolniece, reiz es teiktu, ka vēlos ar viņu doties lūkoties Tumšajos Mežos (Schwarz Wald). Viņš piekristu ar vienu nosacījumu - man ir jāievēro klusums. Ejot pa meža takām, es izmirstu noteikumu un sacītu: “Cik tumši meži!”. Skolotājs pagrieztos un norātu mani. Kāds cits skolnieks jautātu, kas noticis? Tad dižais skolotājs sniegtu mums abiem mācību, ka mirklī, kad es izdvešu vārdus “Cik tumši meži”, es neredzu mežus. Es redzu vienīgi savus vārdus*.
Kaut kur vidū starp spēju baudīt mežus un būt savu vārdu varā, turpinu iet pa Švarcvaldes takām.
No turienes uz turieni
Pīlādzis un viņa ķerpji
Piparkūku nav
Elfu taka
Rūķu taka
Laupītāju lielceļš
Tur tālumā ir naktsmājas...
... kur vakarā, kad krēsla metas, izpētīt, kas šajos mežos dzīvo. Glāžvīra kungs, Holandes Miķelis un citi Švarcvaldes puiši.
Nevienu nesatiku. Šajā reizē. Varbūt rīt.
* Stāsta sākotnējā versija te.
Burvīgi! Gan bildes, gan noskaņa, gan ideja par Konfūciju un Holandes Miķeli :) pie kam - vienā rakstā!