Vai cilvēks ir vientuļa sala?
Autors: Linda Vītuma
Iemesls, kāpēc es būšu sestdien, 20.06.2015 pl.13 Vērmanes dārzā ir, lūk, kāds. Manam dēlam ir disleksija. Šajā mācību gadā mūsu bērnu esam skolojuši ģimenē. Un iemesls, kāpēc esam to darījuši mājās, nevis skolā, patiesībā, ir tik līdzīgs vērtībām un problēmām, kas tiek atkualizētas Pride:
- Neizglītotība: Liela daļa sabiedrības ir neizglītota par šo parādību.
- Ignorēšana: Liela daļa izvēlas šo parādību ignorēt - izlikties, ka tā neeskistē.
- Neiecietība: Un ir daļa, kuri kļūst neiecietīgi un agresīvi, sastopoties ar šo parādību.
Nav nekā, ko es varu iegūt, nepiedaloties gājienā, kura vērtības, kā es to redzu, ir:
- Citādība.
- Iecietība.
- Līdztiesība*.
Ir šis tas, ko es varu zaudēt - saikni ar kādu draugu, kādu radinieku, kādu kolēģi. Tomēr godīgi atbildot sev uz jautājumu, vai man tas ir svarīgi, es secinu, ka šo visu es savā dzīvē jau esmu zaudējusi ne vienu reizi vien un daudz negaidītākos brīžos. Tas sāp. Tieši tāpat kā sāp vientulība, bailes piedzīvot novēršanos un atraidījumu. Tieši tāpat kā sāp apjukums, kad nesaprotu, kas notiek, ko darīt, kā dzīvot tālāk, apjaušot, ka nav neviena, kam man būtu drosme uzticēties un padalīties ar notiekošo.
Lai kā mēs gribētu piedzīvot tuvību, lai kā mēs ilgotos pēc citiem, kuri spētu mūs mierināt, kuri spētu glāstīt mūsu dvēseli brīžos, kad esam nobijušies, satraukti vai bēdu pilni - mēs katrs esam vientuļa sala. Mēs katrs esam un paliekam tieši un tikai pats ar sevi dienu no dienas, mirkli no mirkļa visu dzīvi. Reizēm šķiet, ka stāsts par patiesu tuvību ir viena no skaistākajām šīs zemes ilūzijām.
Tomēr ir brīži, kad tuvības ilūzija kļūst par realitāti - kad piedzimstam savai mammai; kad pirmo reizi piedzīvojam iemīlēšanās tauriņus vēderā; kad piedzīvojam drauga mierinājumu; kad piedzīvojam, kā kāds stundām ilgi spēj klausīties mūsu satrauktajās runās, kuras jau neskaitāmas reizes ir gājušas pa riņķi; kad redzam atvieglojoši "vienaldzīgo" skatienu draugā vai draudzenē, kuram seko dzīve un attiecības kā līdz šim, pēc paziņojuma: esmu homoseksuāls, man ir disleksija, depresija, ēšanas traucējumi, šizofrēnija, es esmu ticīga, ateiste, agnostiķe vai es esmu cilvēks ar Aspergera sindromu.
Nav neviena iemesla pasaulē, kas būtu attaisnojums neizglītotībai, ignorēšanai kā pasīvās agresijas veidam un aktīvai agresijai. Un ir tik bezgala daudz iemeslu, kāpēc izglītoties, pieņemt citādību un cienīt vienam otru. Jo ticiet vai nē - ikviens no mums ir citāds.
* "Satori" rakstu krājumu ar nosaukumu "Citādība. Iecietība. Līdztiesība"
gunta 24.06.2015 18:22
tas ir tik savādi,Tu atkal esi pieskārusies kādai sāpīgi un trauksmaini skanošai stīgai ... un ļāvusi apjaust to skaudro patiesību- esam tik dažādi,dažādas ir mūsu domas,lomas un tik ne-iespējami ir saprasties, pieņemt,ka kāds domā vai dara lietas citādi... Un tad,nu jā- ej barā,bet vari arī palikt kā vientuļi,bet stalti galotni debesīs izslējusī priede jūrmalas kāpās-liecies vējā... Lūzt vai liekties,bet stalti līdz pat zemei ir vien paša ziņā.Paldies,Tu kā allaž rosini domāt,domāt...un.....rīkoties!