Pieķerties ciešanām vai uzrakstīt jaunu stāstu

Autors: Linda Vītuma

Jau 10. mēnesi esmu ceļojumā pie sava iekšējā bērna. Esam satikušās, un mums klājas raibi krāsaini. Uzdevumus līdz šim esmu pildījusi ar sev raksturīgo disciplinētību - visus un laikā. Izņemot šajā mēnesī, kurā bija tikai trīs uzdevumi. Būs bijuši viltīgi uzdevumi...Roze
Foto: Fleurs en Fleurs. No Kristīnes dārza. Jūlijs, 2013. 

Mēneša tēma: "Iekšējam bērnam uzdāvināt jaunu stāstu"

Rit diena pēc dienas, un nekas nenotiek. Lasu uzdevumu pēc uzdevuma un nesaprotu, kas man tagad jādara. Uzdevumi šķiet tādi jocīgi un darboties ar tiem negribas it nemaz. Viss šķiet tik ierasts - kāpēc kaut ko mainīt? Jo sāp? Jo gribas justies labāk, mierīgāk, priecīgāk? 

Jo gribas justies labāk, mierīgāk un priecīgāk!

No atmiņas apcirkņiem ataust kāda stāsta daļa: 

Par puķu uzziedēšanu priecājas tikai mietpilsoņi. Mūsu dzīve ir krāsaina. ... (Un ciešanu pilna).

Sakopoju visus fantāzijas un burvju spēkus sevī, lai taptu jauns stāsts, ko uzdāvināt savam iekšējam bērnam.

Un tad atjāja princis baltā zirgā un apprecēja manu mammu. Viņš viņu mīlēja un loloja, un neļāva nevienam nodarīt manai mammai pāri. Mammai atjaunojās drošā piesaiste. Viņa bija aktīva, bet mierīga; enerģiska, bet priecīga. Mums bija daudz naudas. Princis mīlēja mūs - mammas bērnus - kā savējos. 

Un mēs visi varējām priecāties par krāsainām puķēm, kas ziedēja mūsu dārzā, uz balkona un mājā. Mūsu dzīve bija krāsaina un prieka pilna.

Mūsu dzīve bija krāsaina un prieka pilna.

 

Brīnumaina lieta tā atmiņa - ņem un pārraksti. Lai noticētu, pamēģini! :)

Komentāri