Mazas lietas

Autors: Linda Vītuma

But

Ja es būtu slima ar vēzi, vai es satrauktos par šī brīža situāciju? Kāda es būtu? Kā es redzētu tieši šo mirki?

  • Es daudz vairāk smaidītu.
  • Es katru rītu nodomātu - re, es vēl esmu dzīva.
  • Es nodomātu - šodien vēl varu sabučot un samīļot savus bērnus, un es sabučotu un samīļotu viņus.
  • Ja atgadītos kas nepatīkams, es nodomātu - redz, kāds kreņķis, cik spēcīgas, negatīvas emocijas; un pat neiedomātos, ka man sevī no tā visa būtu jāpaņem kaut druska; es dotu laiku, lai pabūtu tajā un tad turpinātu to, kas bija plānots.
  • Es daudz, daudz vairāk smaidītu - pateicībā par vēl vienu dienu, stundu, minūti, sekundi.
  • Es daudz vairāk raudātu - aiz saviļņojuma, aizkustinājuma, satraukuma; es ļautu tam visam plūst ārā no sevis.
  • Es daudz biežāk apstātos, ieklausītos un sajustu, ieraudzītu, piedzīvotu to, kas notiek šeit un tagad.

Vai tiešām man pašai ir jāsatiekas ar nāvējošu, strauji progresējošu slimību, lai es ļautu sev piedzīvot mazās lietas, kas caurvij manu dzīvi jau tagad? 

Vai varbūt tomēr pietiks ar to, ka esmu līdzās draugiem, kuri piedzīvo ikdienu ar vēzi vai lasu, kā vēzis pārņem bērnus un jauniešus?

Vai tiešām man ir tik ļoti jānobīstas, lai atbrīvotos no iedomātām raizēm un ļautu sev būt šeit un tagad, daudz biežāk smaidot, raudot un jūtot, ka vienkārši esmu dzīva? 

Ka vienkārši esmu.

Komentāri