Gaidu pavasari kopā ar Šopēnu
Autors: Linda Vītuma
Izeju ārā. Ieelpoju gaisu. Pavasaris. Putni šorīt tādi savādi klusi. Uzlieku mūziku. Frederiks Šopēns. Klaviermūzika.Vēlreiz ieelpoju gaisu un līdz pat pēdējai šūnai sevī jūtu, ka gaidu pavasari.
Gaidu pavasari kopā ar Frederiku Šopēnu.
Viņš bija kaprīzs, slimīgs, trausls un kompleksains, un komponēja mūziku, kas manās ausīs skan kā "pavasara" mūzika. Šopēna mūzika ir pavasaris tā visdažādākajās izpausmēs. Pavasaris pieder Šopēnam.
Zeme kļūst mīksta un uzņem sevī kūstošo sniegu. Bērzi vēl ir nosaluši, izliekas, ka neplauks, tomēr tajos jau parādās pa kādai skarai. Mazai, mazītiņi skariņai - sīka, sarāvusies, izliekas par zariņu. Tomēr tā ir skara - bērza pirmais pavasara vēstnesis.
Kaut kur kokā sēž sabozies strazds. Īgns par naktī piedzīvoto salu. Tik īgns, ka nevēlas pat padziedāt. Tāpēc laikam arī ir tik kluss šorīt... Varbūt vakarā būs beidzis īgņoties? Ja paveiksies, un ieradīšos mājās, kamēr vēl nebūs satumsis, varbūt dzirdēšu no viņa kādu pavasara svilpienu.
Uzpūš vējš. Aizsitas elpa. Noskrien tirpas no aukstuma. Tomēr galvā virmo pavasaris.
Un tā nu tas ir, ka katrā gada laikā ausīm tīkama ir kāda cita mūzika. Vasara pieder Mocartam. Rudens - Pjacollam. Ziema - Vivaldi.
Un šī diena ir atvadas no Vivaldi. Šī diena ir sveiciens Šopēnam.