J175 - “Vulkānus” es redzējusi neesmu - Emīlija Dikinsone

Autors: Linda Vītuma

 

 

“Vulkānus” es redzējusi neesmu — 

Vien dzirdējusi Ceļotāju stāstus

Kā šie senie — gausie kalni

Parasti tik rāmi — 

 

Glabā sevī —  šausmu Ordu,

Liesmas, dūmus, ieročus,

Brokastīs ēd Ciematus,

Arī Vīrus baisus —

 

Varbūt* miers ir Vulkānisks

Dzīvas būtnes sejā

Tad kad sāpēs Titāniskās

Viņa skats ir rāms —

 

Varbūt beigās, gruzdošs nemiers

Netiks pārvarēts — 

Varbūt trīsuļojošs Vīnlauks

Gruvešos tiks vērsts? 

 

Varbūt mīlošs Vēsturnieks,

Atsākšanās Rītā,

Priekā nekliegs “Pompeja”!

Kalni atgriežas! 

J175, 1860

 

I have never seen 'Volcanoes' —

But, when Travellers tell

How those old — phlegmatic mountains

Usually so still —

 

Bear within — appalling Ordnance,

Fire, and smoke, and gun,

Taking Villages for breakfast,

And appalling Men —

 

If the stillness is Volcanic

In the human face

When upon a pain Titanic

Features keep their place —

 

If at length, the smouldering anguish

Will not overcome —

And the palpitating Vineyard

In the dust, be thrown?

 

If some loving Antiquary,

On Resumption Morn,

Will not cry with joy "Pompeii"!

To the Hills return!

J175, 1860

 

* "Varbūt" kāds no dzejas tēliem ir saistīts ar pārdomām un izjūtām, kas aprakstītas vēstulē nezināmam adresātam (L233)

Komentāri