J142 - Kam gultiņas šīs, vaicāju - Emīlija Dikinsone

Autors: Linda Vītuma

 

 

Kam gultiņas šīs, vaicāju

Kas kalnu lejās dus?

Kāds māj ar galvu, smaida kāds — 

Un viss visapkārt kluss. 

 

Varbūt nedzird mani, saku

Es jautāšu pa otram lāgam — 

Kam gultas šīs — kam šupuļi

Ko redzu pļavas klājam?

 

Tā Margrietiņa, tuvumā — 

Un arī tur lūk klajā — 

Pie pašām durvīm — pirmā mostas — 

Leontodona mazā.

 

Te Īriss, Kungs, un Asterīte — 

Zvaniņš, Baltā vizbulīte — 

Sārtžibulis  sasedzies — 

Un apaļvaidze Narcisīte. 

 

Pa to laiku šūpulīšus

Klusi viņa apstaigā — 

Šūpļa dziesmu dungo ērmu

Lai ieaijātu miegā bērnu.

 

Klusu! Epigeja mostas!

Krokuss sakustina plakstus — 

Sārti vaigi Rododendrai,

Par mežu redz kad viņa sapņus!

 

Ar godbijību novēršoties — 

Teic viņa, ir vēl guļamlaiks — 

Tos pamodinās Kamenes

Aprīlī kad mežs būs gails. 

J142, 1859

 

 

Whose are the little beds, I asked

Which in the valleys lie?

Some shook their heads, and others smiled —

And no one made reply.

 

Perhaps they did not hear, I said,

I will inquire again —

Whose are the beds — the tiny beds

So thick upon the plain?

 

'Tis Daisy, in the shortest —

A little further on —

Nearest the door — to wake the 1st —

Little Leontodon.

 

'Tis Iris, Sir, and Aster —

Anemone, and Bell —

Bartsia, in the blanket red —

And chubby Daffodil.

 

Meanwhile, at many cradles

Her busy foot she plied —

Humming the quaintest lullaby

That ever rocked a child.

 

Hush! Epigea wakens!

The Crocus stirs her lids —

Rhodora's cheek is crimson,

She's dreaming of the woods!

 

Then turning from them reverent —

Their bedtime 'tis, she said —

The Bumble bees will wake them

When April woods are red.

J142, 1859

Komentāri