20 adītu segu stāsti // Atmiņas zem liepas

Autors: Linda Vītuma

Skaidri atceros to vietu un laiku, kad tapu iemācīta adīt - pirmo valdziņu. Labisko. Tā bija Ļenas tante, kura mani pieskatīja Viļakā. Pļaujas laikā. Ļenas tante bija dzērāja un rokdarbniece. Man patika Ļenas tante, un man patika brīdis, kad viņa iemācīja adīt. Abas sēdējām zem liepas pie vārtiem. Viņa uzmeta vairākus valdziņus, tad apņēma manas rokas ar savējām un virzīja tās cauri valdziņam, aizķerot pavedienu un izvelkot cauri plaši pavērtajai valdziņa acij. Un piedzīvojums mūža garumā bija sācies. Man bija varbūt seši gadi.

Tā skaitot, šķiet, ka adīšana manā dzīvē ir bijusi jau 32 gadus. Es mēdzu teikt, ka adu tad, kad jūtos labi. Un arī otrādi - kad adu, es jūtos labi.

Bet ir bijuši brīži dzīvē, kad neadu; brīži, kad šķiet, ka es pat aizmirstu, ka protu adīt.

Līdzīgi kā tas ir ar klaviespēli. Kad man kāds jautā, vai es protu spēlēt klavieres, es gandrīz vienmēr, varbūt vienīgi ar ļoti retiem izņēmumiem, atbildu "Nē"! Jo tā ir mana galva, kura dzird jautājumu un kura atbild. Pavisam cita aina paveras, kad es piesēžos pie klavierēm. Es paņemu notis - protams, visvienkāršākās - un sāku spēlēt. Rokas īpaši neielaižas sarunā ar galvu, galvai atliek vien noraudzīties, kā pirksti slīd pār taustiņiem, kā kāja automātiski kustas virs pedāļa, mainot skaņas plūdumu.

 

Arī zīmēt es "neprotu" - to neprot ne mana galva, ne mana labā roka. Pārsteidzoši procesi notiek brīdī, kad pie krāsām tiek mana kreisā roka.. 

Pie juras

Gandrīz vai žēl, ka mana kreisā roka tik reti tiek pie kādiem krāsainiem piederumiem.

Tā, nu, secinu - labi gan, ka manas rokas pēc ilgiem laikiem ir tikušas pie dzijas un adatām. Un tas veiksmīgā kārtā ir sakritis ar brīdi, kad aina aiz loga un rosība manā galvā ir kļuvusi rimtāka.

Un ir parādījusies vieta un laiks 20 adītu segu stāstiem. 

Pleds Nr.1

Mani var satikt Raverly // LindaVituma

Komentāri