Mans bērns neēd!

Autors: Vita Kalniņa

Vecāki, bet jo īpaši mammas, kas piedzīvo sava bērna biežu atteikšanos no ēdiena, velta sev daudz atklātu vai slēptu pašpārmetumu. Ja tiem vēl pievienojas apkārtējo neizpratne, padomi un aizrādījumi par to, cik “nabaga bērniņš ir izkrities”, un ka kaut kas taču jādara, jo tā jau bērns neaugs un neattīstīsies, mammas mēdz būt jau tuvu izmisumam. Dažas labprātāk arī vairs neapmeklētu bērna ārstu, jo katru reizi drebošu sirdi skatīties uz svariem un gaidīt ārsta spriedumu, kas tulkojumā no ārsta valodas mammas valodā viņai nozīmē diagnozi “laba” vai “slikta” mamma, mēdz būt mokoši. 

Vita KalninaFormula ir vienkārša: ja tavs mazais bērns ir gana pieņēmies svarā, tad viss pārējais kļūst mazsvarīgs, vari uzelpot kā labā mamma. Taču ja vienu vai pat vairākus mēnešus svaru rādītāji neiepriecina, mamma var zaudēt drosmi un ticību savām iedzimtajām mammas spējām. Īpaši gadījumos, kad viņa savu zīdaini pirmajos dzīves mēnešos baro ar krūti, bet ārsta ieteikums ir bērna svara dēļ to mainīt pret maisījumu. Šāds primitīvs “risinājums” bez iedziļināšanās bērna un mammas komunikācijā, kā arī mammas sajūtās un konkrētās ģimenes situācijā, ir nepamatots un, manuprāt, kaitīgs gan bērnam, gan mammai. Ja mamma iedrošinājuma un izpratnes vietā, kas viņai būtu vajadzīgi, lai risinātu situāciju, saņem savu spēju apšaubīšanu, viņa sašļūk. Un šādi bērnam tiek nevis palīdzēts (bet tāds taču teorētiski ir ārsta mērķis), bet mazuļa attiecības ar mammu bieži kļūst vēl sarežģītākas, kas viņa ēšanas problēmas vēl vairāk nostiprina.

Savā praksē sastopos ar izmisušām mammām, kas gandrīz jau padevušās, bet tomēr meklē vēl kādas citas atbildes. Zinu, ka liela daļa vecāku pieņem šāda ārsta ieteikto bez mazākajām šaubām un iebildumiem, tā arī nemēģinot rast citus risinājumus, citu ārstu vai speciālistu. Reizēm viņi tomēr pie psihologa vai psihoterapeita nonāk vēlāk, it kā ar citiem jautājumiem, bet tomēr par to pašu tēmu. Šī tēma ēšanas traucējumu gadījumā visbiežāk ir attiecības un komunikācija vecākiem (pārsvarā mammai) ar viņu bērnu. 

Tik daudz ņemšanās ap kaut ko, kas īstenībā ir patīkams! Interesanti, ka valstīs, kur bērniem nākas iztikt ar ierobežotu produktu klāstu, piemēram, tikai ar rīsiem, tāda lieta kā ēšanas traucējumi neeksistē. Dancis ap ēdienu un neēdāju bērnu iespējams tikai ģimenēs, kur bērni dzīvo “pie pilna ledusskapja”.

KĀ ATPAZĪT

Visbiežāk grūtības saistībā ar bērna ēšanu parādās līdz ar laiku, kad mazulim tiek piedāvāts papildēdiens. Ēšanas traucējumi var izpausties dažādi:

  • Daži bērni nesēž mierīgi, dīdās, bakstās, dauza ar karoti pa galdu, izvairās no karotes un never vaļā muti.

  • Citi ēd un dzer ļoooti lēni. Daži pat ēšanas laikā iemieg.

  • Citi atkal ir ļoti izvēlīgi, atzīst tikai vienu vai dažus ēdienus, no pārējā atsakās. Iespējams niknumā lidina pa gaisu šķīvi ar nevēlamo ēdienu.

  • Daži pēc ēšanas vemj.

  • Ir bērni, kas ēd tikai pie ieslēgta televizora vai šķirstot žurnālu. Vai tad, ja mamma spēlē klaunu vai arī ar karoti skraida pakaļ pa visu māju un baro paralēli viņa paša aktivitātēm.

  • Citi katru ēšanas reizi pavada ar dusmu un spītības lēkmēm, tirgojoties ar vecākiem par katru apēdamo porciju.

IEMESLI

Bērna ēšanas traucējumu iemesls var būt medicīnisks. Tāpēc visiem vecākiem tomēr ieteiktu vispirms pārbaudīt, vai bērnam nav kāda akūta saslimšana, sirds, aknu, kuņģa vai zarnu saslimšana, kādu pārtikas produktu nepanesamība vai arī traucēta mutes motorika. 

Tāpat par iemeslu var kļūt arī spēcīgi pārdzīvojumi – zaudējumi, šķiršanās, operācijas, arī mammas depresija vai emocionāli intensīvi notikumi ģimenē.

Procentuāli biežākie iemesli tomēr ir neorganiski, tātad psiholoģiski. Bērns atsakās no ēdiena, jo pretojas spiedienam un emocionāli saspīlētajai gaisotnei ap ēšanu. Bērns noraida ēdienu, lai panāktu ko patīkamu vai izvairītos no kaut kā nepatīkama. Tādējādi ar atteikšanos no ēdiena bērns var garantēt sev īpašu vecāku uzmanību un “izdīkt” sev mīļāko ēdienu. Zinu bērnus, kas ilgstoši pārtiek tikai no makaroniem vai biezpiena sieriņiem. Un vecākus, kas bērnam gaļu ar dārzeņiem gatavo naktī, jo tas ir vienīgais laiks, kad bērns ko tādu ir ar mieru ēst.

PIERUNĀSIM, PIEMĀNĪSIM UN PIESPIEDĪSIM

Īpaši savu vecāku apdraudēti ar piespiedu barošanu ir priekšlaikus dzimušie bērni, bērni, kuriem ir bijis mazs svars piedzimstot, bērni, kuru dzīvība bijusi kaut kādu iemeslu dēļ apdraudēta jau grūtniecības laikā, bērni, kuru vecāki ir zaudējuši citus savus bērnus. Tikko mazais atsakās ēst tik daudz kā vecāki to iztēlojušies, gaisā novirmo spēcīgas bailes. Bailes par izdzīvošanu. Tad nu tiek mēģināts visādi. Vecāki savā izmisumā mēdz būt ļoti radoši. 

Dažas idejas viņiem piespēlē kāds ārsts, omīte, citi vecāki, dažas ir pavisam unikālas viņu ģimenes izdomājums, taču tās visas apkopojot vienā sējumā, tā nosaukums varētu būt, piemēram “101 veids kā piemānīt savu bērnu”. Gadījuma pēc kaut kas no tā visa arī nostrādā, taču kopumā tas situāciju un attiecības tikai sarežģī. Vecāki, kas ir koncentrējušies uz to, kā bērnam iemānīt ēdienu, nav spējīgi pamanīt bērna signālus (ne tos, ka bērns vairs nevēlas, jo ir paēdis, ne tos, ka viņš tiešām labprāt ēstu), viņi kļūst savā ziņā vardarbīgi pret bērnu. Vecākiem liekas, ka viņi zina labāk, cik bērna vēderā vietas, un ar to viņi kļūst kā apsēsti. Un bērns, protams, protestē. Pat tad, ja būtu kaut ko labprāt ēdis, vairs neēd. Šādi bieži sākas apburtais loks.

Pat tad, ja grūtības sākušās un veidojušās citādi, pastāv likums, ko būtu labi ievērot: ja vecāki situāciju, kāda izveidojusies ar bērna barošanu, uzskata par apgrūtinošu vismaz vienu mēnesi ilgi, tad runa ir par ēšanas problēmu, kas jārisina.

SVARĪGĀKAIS NOTEIKUMS - BĒRNS IZLEMJ, CIK DAUDZ NO KĀ ĒST

Bērns, kas neēd tā, kā vajadzētu, liek saviem vecākiem justies bezpalīdzīgiem, dusmīgiem un nedrošiem. Jo spēcīgākas šīs sajūtas kļūst vecākiem, jo spēcīgākas tās kļūst arī bērnam. Drīz ēšana kļūst tikai par cīņu un stresa pilnu notikumu. Emocionāli nokaitētā situācijā viegli pazūd apetīte un gatavība ēst, līdz ar to problēma pastiprinās. Maziem bērniem ļoti var no dienas uz dienu svārstīties daudzums, cik viņi apēd. Tāpēc vecākiem būtu jāspēj savam bērnam uzticēties, piedāvājot ēdienu konkrētās ēdienreizēs noteiktos dienas laikos, bet ļaujot viņam pašam izlemt, cik un no kā ēst. Lai bērns ēd cik daudz vēlas no tā, kas attiecīgajā ēdienreizē ir pieejams. 

Ieteicams saglabāt starpēdienreizes, ja tādas bijušas, lai pārāk nekrītas cukura līmenis bērna asinīs, tomēr tajās labāk piedāvāt kādu augli vai maizes riecienu nevis saldumus un našķus.

Tā kā ēšana bērnam ar ēšanas grūtībām parasti saistās ar ko ļoti nepatīkamu, tad tai jākļūst par ko pozitīvu priekš viņa. Ir jāļauj šādam bērnam spēlēties ar ēdienu, ņemt to rokās, mīcīt un spaidīt, pie tam par šādu uzvedību viņš būtu pat jāslavē.

CIK BĒRNAM JĀĒD, LAI VIŅAM PIETIKTU? 

Zīdaiņa vecumā ēšanas traucējumi nav īpaši bieži sastopami, jo bērns aug strauji un viņam tam nepieciešams daudz ar ēdienu uzņemtas enerģijas. Pēc gada vecuma augšanas temps mazinās, tāpēc iespējams novērot, ka bērni sāk ēst mazāk. Bez tam arvien vairāk citu nodarbju kļūst svarīgākas, nepieciešamība pārvietoties un atklāt pasauli ir tik liela, ka ēšanai it kā neatliek laika. 

Jo lielāks aug mazais bērns, jo pārliecinātāks par to, kam jābūt viņa šķīvī un ko viņš pilnīgi noteikti neēdīs. Šis ir brīdis, kad mammas, jo īpaši tās, kas cenšas gatavot ekoloģisku un visādi citādi dikti veselīgu ēdienu, mēdz nemitīgi piedzīvot vilšanās – ne reizi vien labais ēdiens jāapēd pašām. Būtu labi šo neuztvert personīgi, jo bērni šādi mēdz rādīt, ka var paši ko savā dzīvē ietekmēt. Īpaši spītnieku vecumā atteikšanās no ēdiena atsevišķos laika periodos ir pilnīgi normāla. Bērni mēģina parādīt, ka viņi paši izlemj tagad ēst vai labāk spēlēties, ēst kartupeļus vai tomēr makaronus. Vecākiem šādos periodos ieteiktu vien nomierināties, ticot, ka bērns ēdīs tad, ja tiešām būs izsalcis, un nemēģināt neko uzspiest, jo tādi var veidoties savstarpējas varas spēles, kas var ieilgt.

Ja vecākiem liekas, ka bērns ēd par maz, nedēļu vajadzētu pierakstīt visu, ko bērns apēd – ieskaitot visus našķus, kā arī to, ko viņš izdiedelē no vecāku šķīvja, un izdzertos dzērienus. Visu pierakstījuši vecāki mēdz būt pārsteigti, ka nemaz jau tik maz tas nav. Mēdz atklāties lieli ikdienā izdzertās sulas vai piena daudzumi, apēsto biezpiena sieriņu un cepumu kvantumi, kas pilnībā nosedz nepieciešamo dienas kaloriju daudzumu.

VIENKĀRŠANAS LIETAS, KAS PADARA ĒŠANU PIEVILCĪGĀKU

Vecāki ir piemērs.

Bērni atdarina savus vecākus, tāpēc vispirms jāpadomā, kāda ir pašu attieksme pret ēdienu, cik bieži un veselīgi ēdam paši, vai ēšana mums ir patīkams, regulārs notikums, kā arī, vai ēdienreizēs paturam prātā, ka ēšana vienlaikus ietver sevī arī attiecību veidošanu ar ģimenes locekļiem. Būtu labi, ja jau zīdainis, kas sācis ēst pirmo piebarojumu, var ēst kopīgi ar pārējiem ģimenes locekļiem. Pie tam, ja viņa ēdiens īpaši neatšķirsies no tā, ko ēd pārējie (lieliska iespēja visai ģimenei no ceptiem kartupeļiem un kečupa atgriezties pie dārzeņiem un putrām!), viņš jutīsies daudz piederīgāks ģimenei, kā arī tāds, ar kuru rēķinās kā ar pilnvērtīgu ģimenes locekli. Komunikācija, kas var notikt starp ģimenes locekļiem pie galda, jebkuru ēdienu padara “garšīgāku”. Ir skumji justies nepiederīgam, kuru baro kaut kur atsevišķā vietā un laikā ar dikti veselīgiem bezgaršīgiem ēdieniem, no kuriem pašai mammai reizēm teju vai jāviebjas un jāmelo par to, cik tas esot garšīgi... Vāciešiem ir tāds labs teiciens: “Acs ēd līdzi.” To arī noteikti der atcerēties attiecībā uz maziem bērniem.

Mācīsim un ļausim ēst pašiem.

Jau ap gada vecumu bērni tiecas ēst paši un viņi to arī diezgan veiksmīgi var apgūt, ja vien vecāki ir pacietīgi un spēj kādu laiku samierināties ar to, ka 4 reizes dienā jāmazgā grīda, jāmaina bērnam drēbes un reizēm pēc ēšanas jāvanno pats bērns. Pūliņi attaisno sevi parasti jau pāris nedēļu laikā – bērni ir lepni par savām prasmēm, viņi ēd daudz labprātāk, un vecāki beidzot atkal paši var pievērsties savam šķīvim.

Atpazīt bada un sāta sajūtas.

Tikai uzticoties bērna spējai tās atpazīt un izlemt, kad ēst un kad nē, mēs iemācām veselīgus ēšanas ieradumus. Nevajadzētu likt bērnam pārāk ilgi sēdēt pie neizēsta šķīvja vai likt apēst visu, kas uz tā uzlikts pat tad, ja bērns sev ēdienu uzlicis pats. Mazs bērns reti spēj paredzēt, cik viņš spēs apēst. Ja bērns pārāk bieži pieceļas no galda tā arī neko neapēdis, bet drīz jau prasa ēst atkal, tad būtu labi mācīt, ka ir jāizmanto iespēja ēst tad, kad ēdiens galdā. Ja tā nenotiek, tad jāgaida atkal nākamā šāda iespēja. Šādi reizēm jau pēc divām trim dienām, kurās nejūtas īsti paēduši, jo nesaņem ēdienu starp ēdienreizēm, bērni tomēr daudz labāk izmanto ēdienreižu iespējas. Vecās metodes “tagad par māmiņu, tētiņu un vecmāmiņu”  vai arī “apēdīsi visu, tad tiksi uz šūpolēm” nepalīdz bērnam atpazīt sava ķermeņa vajadzības un tiek uzskatītas par problēmu veicinošām nevis palīdzošām.

Konsultācija ar video analīzi.

Ja vecāki izlēmuši meklēt palīdzību, vēlams meklēt tādu, kur speciālists (psihologs vai psihoterapeits) strādā ar video sižetu analīzi. Tieši tā vislabāk redzams, kādā veidā vecāki pārprot bērnu un viņa signālus, kā arī uzskatāmi var mācīt vecākiem pašiem bērna signālus barošanas laikā atpazīt un uz tiem adekvāti reaģēt. Speciālisti strādā gan ar vecāku pašu filmētiem sižetiem, gan arī var doties uz mājām tādus nofilmēt vai filmē savos kabinetos. Šī metode var pirmajā mirklī likties dārga (jāmaksā arī par laiku, ko speciālists pavada dodoties filmēt uz mājām, un pēc tam sīki analizējot video), tomēr tā iespējams palīdzēt efektīvi un diezgan īsā laikā.

Likums, ko der atcerēties satrauktajiem vecākiem: Neviens vesels bērns brīvprātīgi nemirs badā pie pilna šķīvja!

Vita Kalniņa

Psiholoģe centrā LĪNA

Komentāri