Mēmie zaudējumi: Jizo ceremonija
Autors: Linda Vītuma
Vai ir iespējams izskaidrot, ka cieņa pret dzīvību var nesniegt atbildi uz jautājumu, vai esi "par" vai "pret"? Vai ir iespējams noticēt, ka sāpes par zaudējumu nav saistītas ar to, vai esi "par" vai "pret"? Ja nevar atbildēt, vai esi "par" vai "pret", iestājas klusums. ... Mēms klusums ... Par mēmiem zaudējumiem.
Fragments no grāmatas Kim Kluger-Bell
"Unspeakable Losses. Healing
from Misscariage, Abortion, and Other Pregnancy Loss."
119-121.lpp
Bija lietaina diena, tāpēc nebija iespējas klīst pa dārzu un atrast kādu klusu stūrīti, kurā darboties vienatnē. Visi sanāca mazā telpā cieši līdzās viens otram. Ieradāmies kopā ar vīru. Pārkarsušajā telpā nebija vairs atlikušas brīvas svēdvietas, tāpēc apsēdāmies uz savādi klusās istabas grīdas. Šis bija mūsu pirmais apmeklējums. Pa ceļam uz Dzen Centru apmaldījāmies, tāpēc ieradāmies brīdī, kad mācītājs beidza runu par mazu sarakanu priekšautiņu gatavošanu, ko ceremonijas laikā aplikt ap kaklu izvēlētai Jizo statujai.
Vienīgais, ko zināju, ka Jizo ceremonija ir domāta ikvienam, kurš ir zaudējis bērnu, piedzīvojot mākslīgu vai spontānu abortu, vai bērna nāvi pēc piedzimšanas. Ceremonija bija cieņas izrādīšana gan tiem, kuri ir miruši, gan tiem, kuri ir dzīvi un dzīvo ar šo zaudējumu. Uzaicinājumā bija lūgts uz ceremoniju līdzi paņemt sarkanu audumu, šķēres, adatu un sarkanu diegu.
Uz pakāpieniem līdzīgā altāra, kas atradās istabas priekšgalā, bija novietota neliela statuja - mantijā ietērpts vīrs ar pliku galvu, kura tuklais kakls un aizvērtās acis atgādināja aizmigušu bērnu.
Uz grīdas pie altāra atradās vēl kāds ducis dažāda izmēra un veida no māla un koka, un akmens veidotu Jizo statuju. Uz altāra bija novietots arī madonnas kokriezums, kas izskatījās pēc Eskimosu mākslas parauga un citi tēli, kuru izcelsmi nespēju noteikt.
Tika pateikts, ka mēs katrs varam izveidot mazu priekšautiņu, apmetni vai cepuri no līdzpaņemtā auduma. Ceremonijas laikā savu roku darbu mēs apliksim ap kaklu izvēlētajai Jizo statujai. Tika pastāstīts, ka Jizo ir dvēseļu, jo īpaši bērnu dvēseļu, sargs Budismā. Viņš sargā dvēseles to ceļā no šīs pasaules uz citu pasauli. Priekšauta kabatiņā vai cepures apmalītē mēs varējām iešūt mazu zīmīti ar zaudētā mazuļa vārdu.
Vēroju, kā man pretī sēdošā sieviete sieviete izšuj sarežģīta piegriezuma mazītiņu sarkanu priekšautiņu. Viņai līdzās sēdēja vīrietis, kurš no smalka sarkana pavediena veidoja mazus pušķīšus. Katru pabeigto pušķīti viņš iedeva sievietei, kura to piešuva priekšautiņa stūrī. Biju pārsteigta, ka telpā bija gandrīz vienāds skaits vīriešu un sieviešu, kuri klusējot gremdējās darbā.
Viena jauna sieviete šuva miniatūru cepurīti, un viņai līdzā sēdēja kāda vecāka sieviete, kura varētu būt viņas māte. Divas apmēram trīsdesmit gadus vecas sievietes sēdējā cieši līdzās viena otrai un klusiņām apsprieda, kādu audumu izmantot cepurītes pagatavošanai. Cita sieviete, kuras grūtniecība bija jau krietni pāri pusei, bija atbalstījusies pret sava vīra krūtīm un vilka garu pavedienu cauri priekšautam turp un atpakaļ.
Bija savādi atrasties tik pilnā un vienlaikus tik klusā telpā. Vienīgās skaņas, kas piepildīja telpu, bija šņuksti, ko radīja apslāpētas raudas un maiga kāju šļūkoņa, vienam pēc otra dodoties pie altāra, lai pielaikotu veidojamos apģērba gabalus.
Viņus visus vērojot, mans skatiens aizplūda: vienu brīdi man šķita, ka zaudēšu samaņu. Brīdī, kad ievilku elpu, apjautu, ka jau kādu brīdi nebiju elpojusi: pat nemanot, es biju aizturējusi elpu. Gluži tāpat, kad biju stāvoklī un sāku asiņot. Aizturēju elpu, sastingu un izmisīgi centos izturēt.
Ne visi šajā telpā bija piedzīvojuši tieši to pašu, ko es. Daži bija piedzīvojuši mākslīgo, citi spontāno abortu. Daži bija laiduši pasaulē nedzīvu bērnu, citiem mazulis bija nomiris īsi pēc piedzimšanas. Mūsu pieredzes nebija vienādas, tomēr tām visām bija kas kopīgs. Turpināju vērot un apjautu, ka, iespējams, neesmu vienīgā, kurai šajā brīdī reibst galva. Iespējams, daudzi no mums ir aizturējuši elpu, un varbūt to ir darījuši ļoti ilgu laiku. Mēs visi šeit bijām, lai mēģinātu mācīties ļauties.
Brīvais kritiens
Asaras un lietus
Jizo dārzā
Tulkoja: Linda Vītuma
IZLASI ARĪ: