J104 - Kur zaudēju, es pieklusinu soļus - Emīlija Dikinsone

Autors: Linda Vītuma

 

Kur zaudēju, es pieklusinu soļus — 

Es dārza ziedus sēju saldus — 

Es galvas galā stāju tam, kas zudis

Un raudu.

 

Ko zaudēju, sargāju es dievbijībā

No skarbas valodas, vai vārda teikta nīgra — 

Jo sajūta ka skaņas viņa dusas vietu pilda,

Lai arī akmens cietu.

 

Kad zaudēju, jūs zināsiet to lūk kā — 

Melna cepure — Būs krēsla manā sejā — 

Runāšu es balsī drebošā

Lūk šādā! 

 

Kāpēc es zaudējusi esmu, vien ļaudis zina

Kas tērpti drānās ir no tīra sniega

Pirms gadsimtiem kas mājup devās 

Nākamajā Svētlaimībā!

J104, 1859

 

 

Where I have lost, I softer tread —

I sow sweet flower from garden bed —

I pause above that vanished head

And mourn.

 

Whom I have lost, I pious guard

From accent harsh, or ruthless word —

Feeling as if their pillow heard,

Though stone!

 

When I have lost, you'll know by this —

A Bonnet black — A dusk surplice —

A little tremor in my voice

Like this!

 

Why, I have lost, the people know

Who dressed in frocks of purest snow

Went home a century ago

Next Bliss!

J104, 1859

Komentāri